KOMENTĀRI Jebkuram cilvēkam dzimtā valoda ir svēta un dižena Grupas “Līvi” dalībniekiem Pēc tam, kad izlasījām “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” (26.05.03) Jūsu atklāto vēstuli, mums radās iespaids, ka Jūs rakstījāt ne par mūsu 23.maijā organizētu mītiņu, bet par kādu citu pasākumu. Pamatojoties uz dažām preses publikācijām, Jūs pārmetat mums neatkarības ideālu zaimošanu, apsūdzat šovinismā un pretvalstiskā darbībā un izteicat aizdomas, ka mītiņa organizētāji apvainoja latviešu valodu. Diemžēl, prese ne vienmēr droši attēlo mūsu rīcības un mūsu patiesus mērķus. Jau dažus gadus Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR) uzstājusies par krievu macībvalodas izglītības uzturēšanu un attīstīšanu Latvijā reizē ar labu latviešu valodas apmācību. Mēs gribam, lai mūsu bērni, paliekot par krieviem, uzskatītu Latviju par savu dzimteni. Cenšamies pārliecināt, ka cieņa pret latviešu valodu izceļas no izpratnes, ka Latvija ir mūsu kopēja māja. Tāpēc mēs stāvējām mītiņā zem sarkan-balt-sarkaniem karogiem. Visu, ko vēlamies panākt, ir iespēja pašiem lemt, kādā valodā mācīsies mūsu bērni, un tāpēc Rīgas Esplanādē sarīkojām demonstrāciju “Par brīvu izglītības valodas izvēli!”. Apmācības krievu valodā piekritēji vēlas to pašu, ko grib jebkurš Latvijā - mācīties dzimtajā valodā. Jūs uzzinājāt no avīzes par plakātu, kuru atnesa uz mītiņu kāds staļinists. Taču daudz vairāk bija citu: “Latvija ir mūsu dzimtene!”, “Latviešu valodai - jā! Vardarbīgai reformai - nē!”. Jebkuram cilvēkam dzimtā valoda ir svēta un dižena. Latvietim - latviešu valoda, krievam - krievu. Tieši tāpēc Jūsu dziesma par dzimto valodu bijusi un joprojām paliek saprotama un mīļota ne vien latviešiem, bet arī krieviem. Mēs to bijām dziedājuši kopš astoņdesmit piektā gada un neprasījām vai mums ir atļauts to darīt. Nevienam tad nevarēja ienākt prātā, ka pēc dažiem gadiem par tās atskaņošanu mītiņā citās dzimtās valodas aizstāvēšanai mums draudēs ar iztiesāšanu. Kas ir izmainījies, “Līvi”? Vai Jūs tiešām domājāt, ka var sacerēt dziesmu “iekšējām vajadzībām”? Vai celt virs mītiņa sarkan-balt-sarkanu karogu mums arī nedrīkst? Un lozungs “Par Jūsu un Mūsu Brīvību !” Latvijai vairs nav vajadzīgs? Mēs patiesi ticējām, ka dziesma ir daļa no tā, kas mūs vieno, un bijām lepni, ka atklājām mūsu mītiņu ar Jūsu dziesmu. Patlaban mums ir smagi atzīt, ka dziesma var mūs šķirt, padarot vienus par prasītājiem, citus - par atbildētājiem. Savā atklātajā vēstulē Jūs ne tikai mums piedēvējāt uzskatus, kuriem mēs nepiekristam, un mērķus, pēc kuriem netiekamies, bet arī attiecinājāt savus apvainojumus uz citiem mītiņa dalībniekiem. Jūsu izteicienus par mums un mūsu piekritējiem mēs uzskatām par apmelojumiem un gaidām atvainošanos un atspēkošanu. Pretējā gadījumā būsim spiesti griezties tiesā un prasīt kompensāciju par morālo zaudējumu un vainīgo sodīšanu. Igors Pimenovs LAŠOR valdes priekšsēdētājs LAŠOR nekādas “protesta vēstules” izglītības un zinātnes ministrijai nav sūtījis 5.jūnijā BNS ziņojums “Šadurskis vērsīsies prokuratūrā par, iespējams, viltotām protesta vēstulēm pret izglītības reformu” netieši saista izglītības un zinātnes ministra Šadurska komentāru par ministrijā saņemtām vēstulēm ar mūsu organizācijas, Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR), darbību. Lūdzam ievērot, ka LAŠOR nekādas “protesta vēstules” izglītības un zinātnes ministrijai pēdēju dažu mēnešu laikā nav sūtījis. Taču LAŠOR turpina vākt parakstus zem Aicinājuma “Par brīvu izglītības valodas izvēli!” līdz šī gada augusta vidum un jau savāca gan patstāvīgi, gan ar citu organizāciju un personu dalību ap 74 tūkstošiem parakstu. Pēc parakstu vākšanas beigšanas Aicinājums tiks iesniegts Latvijas Republikas Prezidentei, izglītības un zinātnes ministram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam. Parakstu vākšanas mērķis ir sabiedriskās domas demonstrācija nevis tās juridiskais apliecinājums. Ministra Šadurska nodoms vērsties prokuratūrā “par iespējams, viltotām protesta vēstulēm pret izglītības reformu” ir uztverams drīzāk ka spiediena līdzeklis nevis kā reālie draudi. Mūsu asociācijas 23. maijā sarīkotais mītiņš demonstrēja, kā Latvijā ir tomēr daudz cilvēku, kuri vēlās lai bērni mācītos skolā lielākoties krievu valodā un kā viņi nav apmierināti ar pāreju uz skolu izglītību galvenokārt valsts valodā. Šajos apstākļos politiķi ir spiesti aizstāvēt savas nostājas tā, kā to dara ministrs Šadurskis. Reizē, tiem, kas uzstājas par mazākumtautību apmācību dzimtajā valodā, vajag būt pedantiski korektiem veicot savus pasākumus, lai nedot politiķiem pozīcijā izmantot oponentu kļūdas. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki 23. maija mītiņā Par brīvu izglītības valodas izvēli izskanēja fragments no grupas Līvi dziesmas Dzimtā valoda. Uzreiz pēc mītiņa Latvijas ziņu aģentūru steidzīgie reportieri piezvanīja grupas dalībniekiem un izplatīja informāciju par to, ka dziesma tika izmantota pretēji autortiesību aizsardzības likumam, un grupa Līvi gatavojas mītiņa organizatorus iesūdzēt tiesā. BNS raksta: «Līvi uzskata, ka šāda rīcība ir «mūsu brīvības un neatkarības ideālu zaimošana, tā ir ņirgāšanās par Latvijas vēsturi, beigu beigās – arī par mums, Līviem».Grupa norāda, ka dziesma Dzimtā valoda patiešām bija Latvijas nacionālās atmodas pirmsākumu himna, taču pauž neizpratni par to, kādēļ tieši šī dziesma izmantota «pretvalstiskā masu pasākumā».» Taču vēl kāda nianse – krievi mītiņa laikā dziedāja līdzi. Zināja šo dziesmu. Kopā taču reiz stāvējuši zem viena karoga par brīvu Latviju. Tagad tikai ar skumju smaidu varu atcerēties tos laikus un milzīgo plakātu pie Ministru padomes ēkas, kurp tēvs bija mani atvedis uz barikādēm. Uz plakāta bija rakstīts – Krievu brāļi, dzīvosim kopā brīvā Latvijā! Tie, kas toreiz bija tankos, kurus mēs tā arī nesagaidījām, aizbrauca. Palikām mēs, savējie, tie, kas šeit dzimuši, tā teikt, brāļi un māsas. Tie, kas zem vieniem karogiem gājuši un kas par Latvijas neatkarību referendumā balsojuši (es toreiz līdz vēlēšanu urnai vēl nebiju izstiepusies, tāpēc atbildēšu tikai par savu vecāku balsīm). Saldi skan vārdi. Ministru un citu pašu cienījamāko ļaužu solījumi neiedarbojas uz muļķa tautu un nepārliecina, ka izglītības vērtība dzimtajā valodā jau sen devalvējusies, ka tai vispār nav nekādas vērtības. Jums jābūt laimīgiem par to vietu, kuru mēs jums ierādīsim. Bērnos, kuri šeit dzimuši un līdz galam neapzinās savu vainu par vecmāmiņu un vectētiņu grēkiem, ir grūti ieaudzināt vainas apziņu. Bērniem grūti paskaidrot, kāpēc viņi atšķiras no saviem vienaudžiem, kuri tāpat jūt līdzi Latvijas hokejistiem, paslepu no vecākiem vārtrūmē dzer Latvijas alu un priecājas par Mašu Naumovu. Bērni – tā nav jūsu darīšana. Lieciet viņus mierā! Tā sanāk? Un grupas Līvi dziesmu neklausieties, tā nav jūsu dziesma! Tā ir par dzimto valodu? Bet krievu valodu taču par tādu nedrīkst uzskatīt! Latviski tagad likts mācīties ķīmiju un matemātiku. Man to sarežģīti paskaidrot savai meitiņai. Kamols kaklā. Un kur tieši Krievijā ir viņas dzimtene, ja vecmāmiņa nāk no Viļāniem, bet vectēvs no Varakļāniem, arī ir grūti paskaidrot. Kāpēc krievu skolām, kuras Latvijā pastāv jau vairāk nekā divus gadu simtus, tagad jāpārdzīvo grūtākie laiki? Kāpēc vectētiņš, kurš agrāk tik ļoti lepojās, ka aizsargājis Latvijas neatkarību, negrib skatīties mazmeitiņai acīs, kad viņa jautā par skolas lietām? Grūti ir kaunēties visu laiku un staigāt nolaistu galvu, dažkārt gribas muguru iztaisnot, bet vai ir mums tādas tiesības? Līvi, kā tas ir jūsuprāt? Kad tu nespēsi ne dziedāt, ne raudāt, Kad tu nespēsi vairs it nekā, Ar debesīm, zemi tu klusēsi, Tas būs tavā dzimtā valodā.